Latvijas karte, pilsētas
 

Latvija - karte


 

Ģeogrāfiskā informācija

Latvija ir Ziemeļeiropas valsts, viena no 3 Baltijas valstīm. Platība - 64589 km². Pusi teritorijas sedz meži, garākās upes - Gauja, Daugava, Venta un Lielupe. Latvijā ir daudz ezeru, it īpaši Latgalē. Lielākais  (pēc platības) - Lubāns, dziļākais - Drīdzis, salām bagātākais - Ežezers. Robeža ar Baltijas jūru ir vairāk nekā 500km, daudzviet ar baltu smilšu pludmalēm, ar iespaidīgiem stāvkrastiem Latvijas rietumos un akmeņainām pludmalēm abpus Rīgas jūras līcim.

Latvija pārsvarā ir līdzena zeme, augstākais punkts ir Gaiziņkalns 312 metrus virs jūras līmeņa, netālu no Madonas. Kā izteikti paugurainu var izcelt Siguldas apkārtni



Lielākās pilsētas

Fakti

Pilns nosaukumsLatvijas Republika
Karogslv
GalvaspilsētaRiga - 701 185
Lietotās valodasLatviešu (oficiālā), Krievu
Oficiālā valūtaeuro
ReliģijaKristietība
Robežas (kaimiņvalstis)Baltkrievija 171 km, Igaunija 343 km, Lietuva 576 km, Krievija 292 km

Latvija - ģeogrāfiskā karte

Vēsture

Latvijas vēsture aizsākās apmēram 9000. gadā p.m.ē, beidzoties pēdējam ledus laikam Ziemeļeiropā. Otrājā tūkstošgadē p.m.ē ieradās senās Baltijas tautas, un pirmās tūkstošgades m.ē. beigās Latvijas teritorijā bija identificējamas četras atšķirīgas ciltis. Daugava bija galvenais tirdzniecības ceļš no Baltijas reģiona caur Krieviju uz Dienvideiropu un Tuvajiem Austrumiem, ko izmantoja vikingi un vēlāk Ziemeļvalstu un Vācijas tirgotāji.

Agrīnā viduslaiku periodā reģiona iedzīvotāji pretojās kristietībai un kļuva pakļauti uzbrukumam Ziemeļu krusta karos. Latvijas galvaspilsēta Rīga, dibināta 1201. gadā, kļuva par stratēģisko bāzi lībiešu bruņinieku ordenim, juridiski atzītu teritoriju sagrābšanai.

Latvijas stratēģiskās atrašanās vietas un plaukstošās tirdzniecības pilsētas Rīgas dēļ, tās teritorijas bieži bija konfliktu un iekarošans centrālais punkts starp vismaz četrām lielākajām valstīm: Teutoniskā ordeņa valsts, Polijas-Lietuvas sadraudzības, Zviedrijas un Krievijas impērijas. Pēdējais ārējās hegemonijas periods sākās 1710. gadā, kad Lielā Ziemeļu kara laikā kontrole pār Rīgu un daļu mūsdienu Latvijas no Zviedrijas nonāca Krievijai. Krievijai kontrolējot ražošanu un politiku, Latvija līdz 19. gadsimta beigām bija kļuvusi par vienu no visattīstītākajām Krievijas impērijas daļām. Taču ieaugošās sociālās problēmas un pieaugošā neapmierinātība, ko tās radīja, nozīmēja, ka arī Rīgā 1905.gada krievu revolūcijai bija vadošā loma.

Pirmā Latvijas nacionālā atmoda sākās 1850. gados un turpināja nest augļus pēc Pirmā pasaules kara, kad pēc divu gadu cīņas Latvijas neatkarības kara laikā Latvija beidzot ieguva suverēnu neatkarību, ko Padomju Krievija atzina 1920. gadā un starptautiskā sabiedrība 1921. gadā. Latvijas konstitūcija tika pieņemta 1922. gadā. Politiskā nestabilitāte un Lielās depresijas sekas noveda pie premjerministra Kārļa Ulmana valsts apvērsuma 15. maijā. Latvijas neatkarība tika pārtraukta 1940. gada jūnijā-jūlijā, kad valsts tika okupēta un iekļauta Padomju Savienībā. 1941. gadā to iebruka un okupēja nacistu Vācija, pēc tam 1944.-1945. gadā okupēja Padomju Savienība.
1941. un 1949. gadā Padomju Savienība daļu Latvijas iedzīvotāju izsūtīja uz Sibīriju.

No 20. gs. 40. gadu vidus Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika pakļauta padomju ekonomiskajai kontrolei un ievērojamajai tautu rusifikācijai. Tomēr Latvijas kultūra un infrastruktūra izdzīvoja un Padomju Savienības liberalizācijas laikā Mihaila Gorbačova laikā atkal bija ceļā uz neatkarību, kas 1991. gada augustā beidzot bija veiksmīga. Kopš tā laika atjaunotā neatkarība Latvija ir kļuvusi par Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli, iestājusies NATO un pievienojusies Eiropas Savienībai.